Izglītības ceļš Balgales pagastā – Dursupes un Balgales skolu stāsts
Dursupes un Balgales skolu vēsture ir stāsts par neatlaidību, ticību izglītībai un cilvēkiem, kuri cauri paaudzēm spējuši saglabāt skolu kā pagasta sirdi. Tas nav tikai stāsts par ēkām vai mācību gadiem – tas ir stāsts par mūsu pagasta attīstību, bērniem, skolotājiem un vietējiem ļaudīm, kuri saprata, ka izglītība ir ceļš uz gaišāku nākotni.
Mūsdienu Balgales pagasta teritorijā izglītības tradīcijas aizsākās jau 19. gadsimta sākumā – laikā, kad skolai bieži nebija savas ēkas, mācību līdzekļu vai pietiekama finansējuma, taču bija pats svarīgākais – vēlēšanās mācīt un mācīties.
Izglītības aizsākumi Kurzemē un Balgalē
Kurzemes skolu attīstība cieši saistīta ar 1817. gada zemnieku brīvlaišanas likumu. Viens no likuma punktiem paredzēja, ka katram pagastam jāatver un jāuztur skola uz 1000 abu dzimumu iedzīvotājiem. Ja pagastā cilvēku bija mazāk, vairāki pagasti varēja uzturēt vienu kopīgu skolu.
Taču atšķirībā no Vidzemes Kurzemē skolu veidošanās noritēja lēni. Likums neparedzēja muižnieku pienākumus skolu uzturēšanā, tādēļ lielākā finansiālā nasta gulās uz zemniekiem. Daudziem tas bija smags pienākums, tomēr pamazām skolu ideja nostiprinājās.
- gadsimta 30.–40. gados arvien aktīvāk izglītības jautājumos iesaistījās mācītāji. Viņi vēlējās, lai draudzēs būtu lasītpratēji cilvēki, kas spētu lasīt Bībeli, dziedāt baznīcas dziesmas un izprast rakstīto vārdu. Šajā laikā nozīmīga personība Balgales apkārtnē bija Zentenes–Balgales muižas īpašnieks firsts Karls Kristofs Līvens.
Karls Kristofs Līvens (1767–1844) bija ievērojams valsts darbinieks un izglītības atbalstītājs. No 1828. līdz 1833. gadam viņš ieņēma Krievijas izglītības ministra amatu. Viņš sekmēja skolotāju izglītības attīstību Baltijā un atbalstīja arī Irlavas skolotāju semināra dibināšanu 1841. gadā, kur vēlāk izglītojās daudzi Kurzemes skolotāji.
- gadā Līvens izveidoja baznīcas kapitālu 20 000 rubļu apmērā. No šī kapitāla procentiem tika uzturēta baznīca, algots mācītājs un skolotājs–ērģelnieks. Baznīcas krogs tika pārveidots par skolotāja dzīvokli un mācību telpām bērniem. Šis brīdis uzskatāms par nozīmīgu pagrieziena punktu organizētas izglītības attīstībā Balgales pusē.
Pirmās rakstiskās ziņas par skolu Balgalē atrodamas jau 1801. gada baznīcas grāmatās. Domājams, ka tajā laikā bērniem lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu mācīja priekšdziedātājs E. Jēgermanis.
Par oficiālu Balgales skolas sākumu tomēr uzskata 1837. gadu, kad skola sāka darboties “Gobu” mājās. Tā bija viena no senākajām skolām apkārtnē un ievērojami vecāka par Dursupes skolu.
- gada februārī Balgalē ieradās ilgi meklētais skolotājs Jānis Rode. Viņš bija izglītojies pie mācītāja Ulmaņa Krimuldā un Valtera Ropažos. 24. februārī viņš uzsāka darbu ar 69 skolēniem. Tā kā jaunā skolas ēka vēl nebija gatava, mācības sākumā notika Balgales muižā.
- gadā tika pabeigta jaunā skolas ēka. Tā paša gada 26. novembrī ēku svinīgi iesvētīja, bet jau 27. novembrī tajā sākās pirmās ziemas mācības ar 70 skolēniem.
Mācības tajā laikā notika galvenokārt ziemā – no novembra līdz aprīlim. Vasarās bērni palīdzēja vecākiem saimniecībā, bet svētdienās apmeklēja katehizācijas nodarbības.
- gadā skolēnu skaits samazinājās no 60 līdz 33 bērniem. Tas bija raksturīgi tā laika lauku skolām – daudzi bērni nevarēja regulāri apmeklēt skolu, jo ģimenēm bija nepieciešams viņu darbs mājās.
No 1846. līdz 1852. gadam skolā strādāja skolotājs Brunovs no Grenčiem. Pēc viņa Balgalē strādāja Irlavas seminārists Grīnfelds un vēlāk skolotājs Treikans. Lai gan par viņu darbu saglabājies maz ziņu, skola turpināja pastāvēt un pakāpeniski nostiprinājās kā nozīmīgs apkārtnes izglītības centrs.
- gadā par skolotāju Balgalē kļuva Jānis Skuja no Svītenes. Drīz pēc tam, 1880. gadā, vecā skolas ēka tika nojaukta un tās vietā uzcelta jauna māla–kaļķa celtne. Tomēr jaunā ēka izrādījās pārāk mitra un neveselīga, tādēļ skolas darbs uz laiku tika pārtraukts.
- gadā darbu skolā uzsāka Ansis Valdmanis.
- gadā par ērģelnieku un skolotāju kļuva Ādams Ozoliņš. Viņš bija izglītojies Irlavas-Ķūķu pagasta skolā un Balgalē nostrādāja līdz 1926. gadam. Ozoliņš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem skolas darbiniekiem tās vēsturē.
Šajā laikā Zentenes pagasts iesaistījās skolas uzturēšanā. Skolotājs saņēma algu no pagasta, kā arī zemi no muižas īpašnieka. Baznīcas kapitāls ar gadiem pieauga un pirms Pirmā pasaules kara sasniedza jau 40 000 rubļu.
1914./1915. mācību gadā Balgales skolā mācījās 53 skolēni. Darbojās viens skolotājs ar četrām nodaļām.
- gadsimta sākumā Balgales skola joprojām atradās “Gobās”. Skolas dzīves apstākļi bija ļoti pieticīgi.
Telpas bija pelēcīgas, aukstas un mitras. Mācības notika petrolejas lampu gaismā. Otrajā stāvā atradās internāts, kur dzīvoja bērni no tālākām mājām.
Skolēni paši nesa malku skolai un internātam. Kopgalds nepastāvēja – katrs līdzi atveda savu ēdienu koka lādītēs. Ūdeni ņēma no akas pie skolas vai no avotiņa pie Liepiņu mājām.
Klasēs atradās gari koka soli, kuros sēdēja trīs vai četri bērni kopā. Starpbrīžos zēni vairāk uzturējās ārā, savukārt meitenes ilgāk palika telpās, tādēļ mitrums un sliktais gaiss biežāk ietekmēja viņu veselību.
1925./1926. mācību gadā apriņķa ārsts Balgales skolu nosauca par visnolaistāko skolas ēku Talsu apriņķī. Krāsnis bija bojātas, grīdas izpuvušas un telpas neatbilda veselības prasībām.
Tomēr skolas dzīve turpinājās. Skolas padome organizēja bazārus un citus pasākumus, lai iegādātos mācību līdzekļus. Vienā no šādiem pasākumiem tika nopirkta harmonija mūzikas nodarbībām.
- gadā Balgales skolu “Gobās” slēdza, jo pamatskola tika pārcelta uz Zentenes pili. Tādējādi noslēdzās gandrīz simts gadus ilgais “Gobu” skolas posms.
Kamēr Balgalē skola darbojās jau vairākus gadu desmitus, Dursupē izglītības dzīve sākās vēlāk.
- gadā “Silkalnu” mājās tika izveidota Dursupes skola. Tā bija vienkārša lauku māja ar divām telpām – vienā galā atradās klase, otrā pagasta valde.
Skolā bija tikai pirmās divas klases, un to pārraudzīja Kandavas draudze. Mācības kontrolēja Kandavas mācītājs Bernevics.
Par pirmo skolotāju kļuva Mitenbergs, kurš vienlaikus bija arī pagasta skrīveris un krājaizdevumu kases grāmatvedis. Tā kā pienākumu bija ļoti daudz, viņam nācās pieņemt palīgus – Zuleksi, Simpsonu, Saržantu, Gobziņu un Birznieku.
“Silkalnu” ēka atradās mežmalā. Tā bija neliela vienstāva māja ar maziem logiem. Vēlāk ēka kļuva par privātmāju, taču 20. gadsimta 60. gados tā sabruka.
- gadā par Dursupes skolas pārzini kļuva Kārlis Reinfelds – cilvēks, kura vārds vēlāk kļuva nesaraujami saistīts ar Dursupes skolu.
Reinfelds saprata, ka skolai nepieciešama sava, piemērota ēka. Sākumā tika apspriesta iespēja celt skolu pie “Sviķu” kroga, taču šī vieta bija pārāk purvaina.
Tad Reinfelds par saviem līdzekļiem iegādājās zemi pie “Laukgrēzu” mājām, samaksājot 50 zelta rubļus. Tas bija drosmīgs un pašaizliedzīgs solis.
- gadā tika uzcelta jaunā sarkano ķieģeļu skola, kuru vietējie ļaudis vēlāk vienkārši sauca par “sarkano skolu”.
Jau pirmajā gadā tajā mācījās ap 100 bērnu. Skolotājs strādāja ar vairākām klasēm vienlaikus, jo pedagogu trūka.
Latvijas brīvvalsts laikā skola turpināja attīstīties. 1921. gadā tika pieņemts otrais skolotājs Kārlis Draviņš, vēlāk skolā strādāja Erna Simsone un Marta Dančauska.
Par ieguldījumu izglītībā Kārlis Reinfelds 1929. gadā tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Pēc Otrā pasaules kara skolēnu skaits Dursupē ievērojami pieauga. Ar vienu ēku nepietika, tādēļ mācības notika vairākās vietās.
“Salās” atradās 1.–3. klases un internāts. “Saulgriežos” bija ierīkotas divas nelielas klašu telpas. Pēckara gados mācības notika arī Dursupes pilī jeb “Dārzniekos”.
Kādā skolotāju dienā
Kādā skolotāju dienā
Katr(i)s dabūs kūku vienu,
Adaskēvičai par prieku
Dzeju skaitīsim kā nieku.
Skolotājam Lagzdiņam ar joni
Liksim skriet ap lielu, lielu torni.
Skolotājai Grāmatniecei, skolotājai Zeļģei
Skolotāju dienā mēs dāvināsim neļķes.
Skolotājai Šulcei teiksim piešūt pogu,
Un pēc tam vēl apēst liksim meža ogu.
Reihenbahai veltīsim savus smaidus mīļus,
Centīsimies uzvesties, bet, ne jau tā, kā pīles.
Jansone mums lasīs brīnumpasaciņu,
Un par to mēs dosim tai lielās zives zvīņu.
Ezei bērni līdzi tecēs tā, kā ezulīši,
Visi labi izskatīsies, tiešām - varen glīši.
Rūtiņa un Norkuss pagodinās mūs
Atbrauks pat no Laucienes, jo lieli svētki būs.
Freiberga mums nodziedās dziesmu ļoti garu, Par to mēs viņai nonesīsim no saules vienu staru.
Sproģītei mēs stāstīsim īstu stāstu vāciski,
Jo viņa taču nesaprot ne spāniski, ne franciski.
Ganiņa un Krustiņa - mūsu vara augstākā,
Tādēļ viņām liksim mēs bildītes mums nokopēt.