DURSUPE

Dursupe – apdzīvota vieta ar senām saknēm un bagātīgu vēsturi

Dursupe ir sena un nozīmīga apdzīvota vieta Kurzemē, saistīta ar upi, ezeru, muižas centru un vēsturisko apdzīvotību. Tā ir arī Balgales pagasta vēsturiskais centrs, kuram piemīt daudzslāņains kultūras un arhitektūras mantojums.

Vietvārda izcelsmes jautājums

Dursupes nosaukums vēsturnieku vidū joprojām raisa diskusijas. Lai gan dažos avotos vietvārds ticis skaidrots, to saistot ar vārdu “dūre“ – rīku āliņģu ciršanai –, šī versija nav pārliecinoša. Viduslaiku dokumentos Dursupe neparādās pašreizējā formā, bet tiek minētas divas apdzīvotas vietas: Gros-Dursuppen un Klein-Dursuppen.

Latvijas muižu vietvārdi bieži ir radušies no vācu valodas formu latviskošanas, tāpēc tiek piedāvāta versija, ka nosaukuma saknes varētu būt saistītas ar vācu Durchflus – “caurtece”. Dursupe ģeogrāfiski atrodas vietā, kur upe iztek cauri ezeram un senajam dzirnavu aizsprostam, radot dabisku lielo caurteci, bet Mazdursupe – mazo caurteci. Latviskojot vācu Flus par “upi”, un ch aizstājot ar s vai š, nosaukums nonāk ļoti tuvu mūsdienu formai “Dursupe”.

Šis skaidrojums, tāpat kā citi, nav galīgs, taču semantiski un ģeogrāfiski tas ir pamatots un atbilst vietas dabiskajām īpatnībām.

Vēsturiskās ziņas

Dursupe dokumentos pirmo reizi minēta 1390. gadā, kas arī atzīmēts piemiņas akmenī, uzstādītā apdzīvotās vietas 600 gadu jubilejā. Nozīmīgākā viduslaiku dzimta, kurai piederēja Dursupes lēnis, bija Altenbokumi – ievērojama Kurzemes vasaļu dzimta. Viņi īpašumu saņēma 1494. gadā un vēlāk ieguva nozīmīgus amatus Kurzemes hercogistē:

  • Didrihs Altenbokums kļuva par Kurzemes kolonijas Tobago salas gubernatoru,

  • Matīss Altenbokums (1673–1688) bija Tukuma novada virspilskungs.

Dursupes pils

Dursupes pils celta 1820. gadā, 19. gadsimtā pārbūvēta pēc Kurzemē atzītā arhitekta Teodora Zeilera projekta. Vēlākajos gados pils īpašnieki bieži mainījušies. 20. gadsimta sākumā tā tika ieķīlāta Azovas bankā, un pārvaldīšanu uzņēmās latvietis Bruņinieks.

1919. gadā, nemierīgajos pēckara apstākļos, pilī iebruka bruņotas vienības, kuras nogalināja pārvaldnieka ģimeni, bet viņam pašam izdevās izglābties. Šis notikums kļuva par vienu no traģiskākajām epizodēm pils vēsturē.

Pils jaunāko laiku liktenis

Pēc agrārreformas pils tika piešķirta Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Ernestam Vemeram, bet pēc viņa nāves – viņa znots Pauls Krasts. Padomju laikā Krasts pili nodeva kolhoza rīcībā, paliekot formāls īpašnieks un izvairoties no represijām. Viņu plašā apkārtnē pazina kā cienījamu biškopi.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Krasta ģimene atguva īpašuma tiesības, taču nespēja uzturēt pils plašo saimniecību. 1999. gadā tā tika pārdota Renātai Darvišai, kura īpašumu pārbūvēja un norobežoja ar masīvām sienām, padarot pili par privātu un apskatei nepieejamu. Pārbūves stilistika un izmantotie materiāli izraisījuši diskusijas par Latvijas arhitektūras mantojuma saglabāšanu.

Mūsdienu Dursupe

Dursupe saglabājusi savas senās apdzīvotās vietas raksturu un ģeogrāfisko identitāti. Lai gan pils vairs nav pieejama apmeklētājiem, apkārtnē joprojām ir vietas, kas stāsta par senajām dzimtām, muižas vēsturi un Latvijas reģionālo kultūru.

Dursupe ir pagātne, kas savijas ar tagadni – senatnīgi vārdi, vecās saimniecības vietas, upe un ezers, kas turpina plūst caur savu seno “caurteci”, un piemiņas vietas, kas glabā vairāk nekā sešu gadsimtu pieredzi.