Ilgoņa Bērsona dzimto zemi- Talsu apriņķa Zentenes pagasta (tagad Talsu rajona Balgales pagastā) Mežgrēzu piecdesmit četrus hektārus (lauki, pļavas un mežs)- šķērso lielceļš, kas no bērnībā vērotā baltu putekļu vērpēja pārvērties modernā asfaltā. Romantiskie ceļa mākoņi pazuduši pavisam, tagad mašīnu riepu švīkoņa līdz māju logu rūtīm sviež asu skaņu krusu. Ilgonim Bērsonam labāk patīk staigāt pa takām un taciņām. Savā nodabā. Savā novadā.
Savā nodabā, Savā novadā
Ilgoņa Bērsona mūžs ir nelaimīgi laimīgs.
1931. gada 11. jūnijā, kad noskanēja Ilgoņa pirmais brēciens, izrādījās, ka mātes krūtīs kādas vainas dēļ piena upītes pēkšņi izžuvušas. Nelaimi padzina pašaizliedzīgas sievas, un piena badu nesajuta. Varbūt tieši šo bēdu dēļ no vecākiem Ilgonim vistuvākā bija māte. Un ir joprojām, jo viņai Bērsonu ģimenē liktenis nesa vissmagākās nastas.
Demokrātiskajā Latvijā dzimušais Ilgonis 1939. un 1940. gadā vēl paspēja mācīties Kārļa Ulmaņa vienvaldības laikā, bet jau otrā klasē Dursupes pamatskolā galva tiek grozīta pavisam citā virzienā. Grāmatā „Lasāmā viela” ir divi portreti: Josifs Staļins un Andrejs Upīts. Reiz Ilgonis sadomāja pirmo pārzīmēt, taču roka šai ziņā man ir gaužām nevarīga. Jāsāk ar aprisēm. Ilgonis pielika grāmatas lapu pie loga stikla un ar ķīmisko zīmuli brauca ap ģīmi riņķī. Otrā dienā skolotāja, ieraudzīja saķēpāto „vadoni”, liek tēvam nākt uz skolu. Naivais zēns , neko par politiku nedomādams, bija sagādājis vecākiem nepatikšanas. Labi, ka 41. gada deportācija viņus neskar.
Par laimi Baigais gads, boļševiku varas laiks, ir īss, hitleriešu valdīšana ir krietni garāka, un Ilgoņa pusaudžu apziņā drūzmējas raibi notikumi.
1947. gadā Ilgonis pabeidz Zentenes pamatskolu un par sekmēm (5 x 15) saņēma liecību un LPSR Izglītības ministrijas uzslavas rakstu, kurā ir Ļeņina un Staļina attēli. Abi dokumenti izrakstīti 20. jūnijā, bet jau 24. jūnijā Balgales baznīcā Ilgonim pasniedz iesvētīšanas apliecību ar Jēzu Kristus attēlu. Baznīca bija šķirta, neieredzēta no valsts, un Ilgonis slepeni bija gājis reliģijas mācībās pie mācītāja Jūlija Gaiļa. Kam lai tic sešpadsmitgadīgais jauneklis? Viņš izvēlas uzticēties vispirms savai galvai un savām rokām. Darba mīlestību vecāki dēlos bija ieaudzinājuši.
1949. gada 25. martā notiek izvešana uz Sibīriju.
Kas notiek ar Ilgoni šajā briesmīgajā laikā?
Viņš aizraujas ar žurnālistiku, literatūras vēsturi un dzeju, pats vēl īsti neapzinādamies, cik ideoloģiski grūts un sarežģīts ir šis ceļš padomju režīma apstākļos. Klases audzinātāja Marija Vīksne, ievērojusi Ilgoņa rakstīšanas māniju, uzdod gatavot sienas avīzi.
Talsu dzīvoklī 1948. gada rudenī Ilgonis izdod nedēļas laikrakstu sev- „Literāts”. Visus materiālus viņš pārņēma no latviešu pirmskara un kara laika preses un vienā eksemplārā pārrakstīja. Tā ir savdabīga noslēpšanās no jaunā laika.
Atsevišķās burtnīcās Ilgonis vāca Talsu un Kandavas rajonu literātu darbus.
Ilgonis vada skolas literāro pulciņu, rīko jaunrades konkursus.
No 1949. līdz 1951. gadam Ilgonis uzraksta un saglabā vairākus pretpadomju dzejoļus
( „Aizvestajiem”, „Laipotājam”,u.c.)
Tēvu atbrīvo no „labošanas darbu” nometnes Vecumnieku pusē. 1950. gada februārī viņš kļūst par mežstrādnieku. Ilgonim maizīte jāpelna pašam. Skolas brīvlaikā divus mēnešus viņš ir Talsu rajona avīzes „Padomju Karogs” literārais līdzstrādnieks( ar algu, bez darba grāmatiņas). Viņš raksta informācijas, tās iespiež ar segvārdiem („Grēza” Maigonis Priednieks...)
Ar žurnālistiku un literatūru Ilgonis „saindējās” tik dziļi, ka 1951. gada rudenī, kaut arī Ilgonis ir materiāli vāji nodrošināts, dodas uz Rīgu, lai stātos Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Žurnālistos togad neuzņem.” Nekas-iešu literātos.” saka Ilgonis.
Ilgoni nomāc tikai bažas, vai viņu neizbrāķēs ”nepareizās” biogrāfijas dēļ. Tomēr Ilgonis kļūst par latviešu valodas un literatūras nodaļas studentu.
Un vai tā nav ironija, ka Ilgoņa nākamā īsā peļņas darbavieta 1952. gada vasarā ir „Staļina Ceļš’?! Tā sauc Talsu Mašīnu un traktoru stacijas avīzi, kuras redaktoram ir nepilna pamatskolas izglītība. Tāpēc nepieciešams students, kas prot labot kroplīgo valodu un pats rakstīt.
Ilgonis ir LVU avīzes ”Padomju Students” korespondents. Viņš ir Studentu zinātniskās biedrības padomes loceklis.
1951. gadā Ilgonis atrod savu īso mīlestību- janvārī Talsos žetonu vakarā sadraudzējos ar paralēlklases skolnieci Gunu Tombergu, rudenī viņi mācās vienā fakultātē.
1956. gadā studijas beidz. Ilgonis loloja cerības turpināt zinātnisku darbu, taču viņš ir pakļauts Izglītības ministrijai.
Dzīve Ilgoni bija pārāk bieži raustījusi, likdama mainīt darba krēslus, taču vienmēr bija nopietns pamatojums, visos kolektīvos Ilgonis juties labi, un nekad savā mūžā viņš nav aizgājis no literatūras.
1961. gada oktobrī sāk strādāt Latvijas Valsts izdevniecības Daiļliteratūras redakcijā par vecāko redaktoru.
1967. gadā Ilgonis ierosina Rakstnieku savienībā nodibināt Latviešu literārā mantojuma komisiju, kas rūpējas par darbu izdošanu, un šīs komisijas priekšsēdētājs Ilgonis ir ilgus gadus.
1972. gada septembrī pārceļas darbā uz ZA augstceltni, uz Valodas un literatūras institūtu.
1988. gadā, Atmodas laikā, Ilgonis metās iekšā jaunā sabiedriskā darbībā. Martā Ilgonis piedalās tikko nodibinātās RS Staļinisma ļaundarību apzināšanas komisijas sēdē.
Oktobrī Ilgonis tiek ievēlēts RS partijas birojā par sekretāra vietnieku. Ilgonis darbojas Tautas frontē.
1989. gada 20. decembrī Ilgoni atkal ievēl par Rakstnieku savienības valdes sekretāru. Amatu apvienošanas kārtībā viņš turpina strādāt arī par žurnāla „Karogs” galvenās redaktores Māras Zālītes vietnieku (līdz 1990. gada novembrim).
1990. gadā 9. aprīlī Ilgonis izstājas no partijas.
1990. gada 31. maijā, pēc Latvijas Rakstnieku savienības kongresa, Ilgoni ievēlē par priekšsēdētāju Imanta Auziņa pirmo vietnieku (strādāja divus gadus).Tas ir Ilgoņa visaugstākais amats, kaut arī izteikts ar viņa ierasto vārdu „vietnieks”. Un tieši šajā laikā – 1991. gadā – Ilgonis piedzīvo visdramatiskākās un arī vislaimīgākās dienas – barikāžu cīņas Rīgā un Latvijas faktiskās neatkarības atgūšanu.
Vēl dažas ziņas par sabiedrisko darbību līdz tam. Ilgonis ir bijis Rīgas pilsētas padomes deputāts (1967-1969), Talsu Literātu apvienības konsultants, Talsu rajona avīzes ”Padomju Karogs”(„Talsu Vēstis”) literatūras lappuses „Avots” konsultants un sastādītājs (1978-1993), RS kritikas sekcijas biroja priekšsēdētājs, Literatūras fonda valdes loceklis, ZA Literatūras un mākslas pētīšanas un izdošanas padomes loceklis, Rīgas Kinostudijas filmu kategoriju piešķiršanas komisijas loceklis, Rīgas pilsētas Maskavas rajona Tautas universitātes dekāns, daudzu redakciju kolēģiju loceklis, Ilgonis ir atteicies no piedāvājumiem kļūt par Kinostudijas Scenāriju kolēģijas galveno redaktoru, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietnieku. Ilgonim piešķīra medaļu „Par varonīgu darbu”(1970), LPSR Ministru padomes un arodbiedrības padomes Goda rakstu (1980) un LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu (1981).
Ilgonis ir lasījis daudzas lekcijas skolotājiem un citiem, veidojis vairākus ciklus radiofonā un tālrādē.
Apstākļi bija tādi, ka 1994. gada oktobrī Ilgonis iesniedza lūgumu atbrīvot viņu no RLB priekšsēdētāja vietnieka un valdes locekļa pienākumiem, bet 1996. gada janvārī pārtrauca darbību arī domē. Kopš 2003. gada februāra atkal Ilgonis ir RLB domes loceklis.
1996. gadā Ilgonis ir Kultūras ministrijas stipendiāts: pēta rakstnieku likteņus no 1940. gada janvāra līdz 1941. gada decembrim. 2005. gadā ar Valsts kultūrfonda atbalstu iznāk Ilgoņa Bērsona „Auseklītis zem āmura un kāškrusta”.
Auseklītis zem āmura un kāškrusta
Rakstnieku soļi divos lūzumgados (1940 – 1941). Dzintra Žuravska raksta, ka tie ir Ilgoņa Bērsona „Dzintara graudi”, kas izgaismo to gadu notikumus. 1998. gada jūnijā ministrija apstiprina Ilgoni par tikko nodibinātā Kultūras kapitāla fonda Literatūras padomes locekli (līdz 2000. gadam).
2000. gadā LRS valde Ilgoni, valdes locekli, apstiprina par priekšsēža Valda Rūmnieka vietnieku, un tur darbojas līdz 2003. gadam. Kopš 1995. gada Ilgonis ir Kārļa Dziļlejas fonda valdes priekšsēdētājs, kura galvenais darbs ir reizi gadā kopā ar žūrijas locekļiem piešķirt balvas studentiem, bakalauriem un maģistrantiem.
Gandarījums Ilgonim ir par viņa darbu atzinību. 2001. gadā viņam piešķīra Kultūras ministrijas atzinības raktu un „Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju, 2003. gadā – Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora zinātnisko grādu. 2005. gadā Ordeņu kapituls iecēla Ilgoni par Atzinības krusta virsnieku. Ilgonis ir saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi (2001) un biedrības „Aleksandra Pelēča lasītava” goda biedra diplomu (2005).
Mūžs turpinās, darbi neapstājas.
Rīga – „Mežgrēzas” Balgales pagastā. Tas ir mazais loks, kurā vienmēr sastapsiet literārzinātnieku Ilgoni Bērsonu.
visu mūžu ļaut
novada vējam
viegli pieskarties plecam
visu mūžu just
savus soļus
bērnībā staigātās takās
neaiziet –
lai cik aiziet tālu
nezust –
lai cik arī zūd
visu mūžu
zilos zvaniņus
bērnības pļaviņā plūkt...
(Maija Laukmane „Ilgonim”
Talsos, 2005. gada jūnijā.)
Ilgonis un vēl 22, Labestība: 89 veltījumi dzejā, viens prozā