Aija Baumane – tekstilmāksliniece – dzimusi 1943. gada 13. martā mežsarga Indriķa Baumaņa ģimenē Talsu novada Balgales pagasta „Vairogos” (toreiz Zentenes pagasta Talsu apriņķī).
Aija atceras: „Zeme mežā bija mazauglīga. Mums gāja grūti. Bijām četri brāļi, četras māsas. Mājās tētis bija reizēm despotisks, .. bet nenogurdināms darba rūķis. Pats līda līdumu, pats cēla māju, ogļdeģi ... gribēja, lai bērni kļūst par lauksaimniekiem, sūtīja mācīties. Darbos jau audzināja pavisam maziņus. Agri sāku iet ganos ... . Vērtīgākais, kas man nāk no bērnības – mēs neesam pašķīduši, mēs turamies kopā. „Vairogos” – tēva mājās – mēs svinam visas jubilejas. Visi arī mājās kopjam, cik varam, cik atļauj darbs ...”
Kur sākas tekstilmāksliniece Baumane? Vai tā ir māte Anna – liela segu audēja? Vai tas, ka Aijai zemes darbi nepatīk? Bet varbūt pie vainas ir brālis Auseklis, kurš māšeli mācījis zīmēt, skaidrojis, kas ir perspektīva, kā ēnot? Varbūt Kandavas vidusskolas skolotājs G. Veinbergs (klases audzinātājs, mācījis ģeogrāfiju, rasēšanu)?
Aija Baumane var būt pateicīga vecākiem, kas 13 gadus vecam meitēnam ļauj doties uz Rīgu, mācīties lietišķās mākslas vidusskolā.
Aija atceras: „Vecāki jau neko lāgā nevarēja dot. Pelnījos par naktssardzi, apkopēju. Mana saimnieka dabūnot medu no mājām.
Mēs skolā kļuvām par pirmo kursu, kas apguva brīvu, vispārinātu kompozīciju. Diplomdarbā 1961. gadā izaudu trīs sienas segas: „Jāņunakts” , „Sarkanā” , „Dzeltenā” ... ”
1967. gadā Aija Baumane pabeidz LVMA Tekstilmākslas nodaļu.
Aija atceras: „ Mūsu pedagogam profesoram Rūdolfam Heimrātam galva bija pilna ideju, bet mēs viņa idejas realizējām 2. kursā studentu izstādē pielikām pilnu zāli ar batikām ... ”
Jau 1962. gadā Aija Baumane (paralēli studijām) sāk mācīt kompozīciju lietišķās mākslas vidusskolā. Un tās līdz 1971. gadam, kad pāriet darbā uz LM akadēmiju. „Aiju Baumani darba biedri uzskata par čaklāko un nadzīgāko darba darītāju. Aija Baumane pieder pie tās tekstilnieku paaudzes, kura izveidoja jauno monumentālās mākslas veidu – gleznot ar dziju uz sienas un telpā ...” , vēlāk raksta T. Haļāpina.
No 1972, gada Aija Baumane ir tekstilmākslas katedras pedagoģe LMA, katedras vadītāja kopš 1992. gada, kopš 1997. gada – profesore.
Izstādēs Aija Baumane piedalās kopš 1963. gada, personālizstādes Liepājā ( 1976. gada kopā ar vīru Raiti Rubeni), Tbilisī (1979. gada kopā ar R. Rubeni), Valkā, Saldū, Kuldīgā, p/s „Bērze” (1978), Ludzā, Štučkā. Kazdangā, Jaunpiebalgā, Jēkabpilī (1979), Rīgā (1984, 1994), Tukumā (985), p/s „Gauja” (1988. gadā kopā ar R. Rubeni), Valkā, Talsos (1986), Liezerē, Smiltenē (1987).
Mākslinieces darbi eksponēti ASV, Kanādā, Francijā, Austrālijā, Zviedrijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, Portugālē, Norvēģijā ... .
Aija Baumane galvenokārt strādājusi gobelēna tehnikā („Pilskalns” 1968. gadā, „Bāleliņi” 1970. gadā ), 1971. gada uzausta pirmā telpu tekstilija – „Meža māte”. Telpu tekstilijai pieder arī „Zemes ziedi” (1972), „ Jūras dzīles” (1973), „Stāvie krasti” (1974), „Zaļais mežs” (1982), „Ritmi” (1985).
Tekstīlijas „Līgo nakts” (1971), „Diena un nakts ” no cikla „Bērnības zeme” (1983, 1984),
Bērnības zeme
„Pāri zemei” (1993), „Divi” (1993), „Viss” (1993), „Novakare” (1994), „Lidojums” (1994) – vieno cilvēka dzīves un folkloras tēmas.
Aija Baumane audusi arī dekoratīvas telpu tekstilijas sabiedriskiem interjeriem (restorāniem „Jūras pērle” un „Miezītis”, 1979, Jūrmalā).
Mums balgalniekiem, viens no godājamākiem darbiem ir gobelēns „Krustā sistais”, ko 2001. gadā Aija Baumane dāvina Balgales baznīcai. To novieto 1994. gadā nozagtās altārgleznas vietā.
Tā kā altāri ierobežo melni krāsota ažūra čuguna lējuma sētiņa, ko veido stilizētas lapas un rozetes izveidojies interesants mākslas darbs, pie kura vērts apstāties katram.
Apstāties un padomāt „Meža bērns”, „skolās izmācījies, amatu apguvis, ir atgriezies ...” (T. Haļāpina)
Lai izprastu Aijas Baumanes radošo domu, interesanti būtu apmeklēt arī viņas dzimtās mājas „Vairogi” Dursupes upītes krastā.